Patrīcija ar deju iepazinās bērnudārzā, kur piedāvāja dejot tautas dejas. Lai gan dejot un uzstāties Patrīcijai ļoti patika, taču nebija pārliecība, ka ir atrasts īstais dejas stils. Uzsākot 1. klasi viņa iestājās Siguldas Mākslu skolā “Baltais Flīģelis”, kur mācījās spēlēt klavieres. Solfedžo nodarbībās iegūtās ritma iemaņas kļuva īpaši noderīgas sporta deju nodarbībās, kurām paralēli apmeklēja arī teātra pulciņu. Par moderno deju viņa uzzināja, kad klasesbiedrene piedāvāja kopā doties uz deju grupas “A-Zarts” izrādi “Skola”, taču toreiz trūka drosme doties uz dejotāju atlasi. Īsi pirms pamatskolas uzsākšanas, Patrīcija pieņēma šķietami traku un baisu lēmumu doties uz dejotāju atlasi, kuru kopš tās dienas nav nožēlojusi. Patiesu mīlestību pret deju viņa sajuta savā pirmajā dejas izrādē “Ronja”, kura joprojām ir sirdij vistuvākā.
Ikdienā Patrīcijai patīk pavadīt laiku dabā un daudz to fotografēt. Viņa uzskata, ka caur fotogrāfijām, tā pat kā dejas improvizāciju, ir iespējams ieraudzīt kā citi apbrīno pasauli sev apkārt.
